top of page
Search
  • Writer's pictureMarta Lagzdiņa

Gribu suni, bet “papīrus” man nevajag

Tā ažiotāža, ko sacēlusi kampaņa “Es pieprasu audzētāju kontroli!”  ir prātam neaptverama un viss būtu kārtībā, ja vien sabiedrība kā kopums vispār saprastu, par ko tad īsti te ir runa. Tad nu šoreiz, mēģināšu iedot savu redzējumu par sabiedriskajā telpā notiekošajām diskusijām un kāpēc, manuprāt, visa problēma ir tieši nepareizu nosaukumu lietošanā. 


Audzētājs vai pavairotājs


Atkal jāatgriežas pie tā, ko esmu stāstījusi jau iepriekš - atšķirība starp audzētāju un pavairotāju. Citēšu savu iepriekšējo rakstu: "Jāsāk ar to, ka audzētājs ir ieguvis zināšanas un apliecību, izejot labturības kursus vai Kinoloģijas pamatu kursus (LKF/FCI). Arī gatavošanās metienam nav ātrs un vienkāršs process. Vispirms ir jāizaudzina veselīgs vaislas suns, ar ko jāiziet vismaz minimālo obligāto izstāžu skaitu, saņemot nepieciešamo novērtējumu un jāveic obligātās veselības un dažos gadījumos arī darba pārbaudes." Vairāk par atšķirībām lasi te. 


Tātad, audzētāji iegulda ļoti lielu darbu, savus personīgos līdzekļus un laiku ne tikai kad kucēni ir piedzimuši, bet arī ilgu laiku pirms. No otras puses, pavairotāji, šo dara vai nu "prieka pēc" vai ar gaidām ātri nopelnīt. Nesen suņu saimnieku Facebook grupā izlasīju, ka kārtējais suns bez papīriem (kas īsti ir papīri un kāpēc tie nepieciešami, stāstīšu zemāk) meklē partneri kucēnu radīšanai, jo "katrai kucei jāiziet ir mātes cikls". Es atvainojos, kas šie par dinozaura laikmeta pieņēmumiem? Kāpēc katrai kucei vajag kucēnus, ja skaidri un gaiši redzams, ka suns nav piemērots vaislai un tas rezultēsies kārtējos krancīšos, kas tā vien gaidīs dienu, kad nonākt patversmē. Jautājums ir "kāpēc? ". Kāpēc joprojām kultivējam šādas idejas? Un kāpēc šādu ideju pārstāvji sevi dēvē par audzētājiem? Tie ir pavairotāji, kam tieši kā kampaņa aicina, ir nepieciešama kontrole. Nevis tiem, kas tiešām ir audzētāja vārda cienīgi. Tātad, pirmā problēma ir nepareizs jēdzienu jeb terminu lietojums.


Vai audzēšana ir bizness?


Ja vien jūs zinātu, cik bieži uz manu "Es audzēju labradorus" saņēmu atbildi "O, foršs bizness". Ir tik daudz veidi kā ātri un vienkārši nopelnīt naudu un suņu audzēšana nav viens no tiem. Atbildīga audzēšana ir ne tikai fiziski izaicinošs, bet arī emocionāli sarežģīts process un ļoti dārgs pasākums kopumā. 


Viss sākas ar pirmā jeb vaislas suņa(šoreiz par sieviešu kārtas suni) iegādi. Labs vaislas suns maksā daudz. Un paņemot kucēnu tu nekad nevari būt 100% drošs, ka ar to varēsi oficiāli radīt pēcnācējus. Tad seko vairāku gadu darbs un līdzekļi, lai izaudzinātu veselu, temperamentā stabilu suni. Jāveic veselības pārbaudes, labradoriem displāzijas un acu pārbaudes,  jādodas uz izstādēm, jāsaņem novērtējams un visbeidzot, jāsameklē labs partneris metiena radīšanai. 


Tālāk nāk gaidīšanas laiks, lai gan tas ilgst vien 2 mēnešus, tas prasa rūpes par suni -  kvalitatīva pārtika, veterinārmedicīnas atbalsts un gatavošanās kucēnu sagaidīšanai. 



Kucēnu kastes būvēšana, nožogojumu veidošana, dažādu pričendāļu iepirkšana. Pagaidām ejam mīnusos vai ne? Un garantijas, ka piedzims veseli, laimīgi kucēni arī nav. 


Pēc dzemdībām, sākas pilna laika aukles darbs. Manā gadījumā es vairāk kā mēnesi katru nakti (līdz 5/6 rītā) dežurēju pie kucēnu kastes, lai visi būtu paēduši, pačurājuši un apkopti. Protams, ir kuces, kas pašas ar visu tiek galā, bet ir gadījumi, kad bez cilvēka iesaistes nav iespējams. Es caurām naktīm sēdēju ar pudelīti rokās un baroju kucēnus, bet pa dienu iesaistījās pārējie ģimenes locekļi, lai es varētu atvilkt elpu. Vai es ko tādu darītu ''par algu"? Diez vai. To vairāku cilvēku darbu, ko ieguldījām es un mani ģimenes locekļi, nav iespējams ielikt naudas izteiksmē, tāpēc nekāds bizness te nesanāk. 


Un visbeidzot - piemērotu saimnieku atrašana. Emocionāli smags pasākums. Jā, es tam iespējams pievērsu pārāk lielu uzmanību, bet varu likt roku uz sirds, visi mūsu kucēni ir satikuši lieliskus, atbildīgus saimniekus. 



Gribu suni, bet “papīrus” man nevajag


  • Cik maksā kucēns?

  • Tik un tik.

  • A cik bez papīriem?


Tieši šāda saruna man bija ar vienu no kucēna gribētājiem. Kucēns un papīri nav atdalāmi. Papīri paši par sevi neko nemaksā, tas ir tikai apliecinājums par to, kas kucēnam ir ‘’ielikts iekšā’’. Ja jums kādreiz kāds piedāvā vienu cenu par kucēnu un citu par to, ja ņemsiet ar papīriem, bēdziet ko kājas nes. 


Neliela atkāpe par to, ko es saprotu ar jēdzienu  "papīri".

  • Eiropas lolojumdzīvnieku pase nav ‘’papīri’’.  Šī pase veic 2 funkcijas, norāda galveno informāciju par dzīvnieku un reģistrē nepieciešamās vakcīnas. Pie šāda dokumenta var tikt jebkurš krancītis un tas nekādā veidā nav šķirnes apliecinājums. 

  • Ciltsraksti vai atvasinājuma līgums, ar kuru var iegūt ciltsrakstus ir ‘’papīri’’. Šie divi dokumenti ir vienīgie, kas apliecina suņa piederību šķirnei un to vai kucēna vecāki ir izpildījuši visus nepieciešamos normatīvus. 

  • Kucēnu vecāku dokumenti - veselības pārbaužu rezultāti, izstāžu novērtējumi. Ikvienam potenciālajam kucēna pircējam ir tiesības lūgt audzētājam uzrādīt kucēna vecāku dokumentus, lai vēlreiz pārliecinātos, vai viss ir atbilstoši prasībām. 


Bet vai Tev vajag suni ar dokumentiem? Jā, ja Tu gribi šķirnes suni, tad noteikti jā. Ciltsraksti nav ekstra, tā ir norma. Cilstrakstu esamība obligāti neliek ne turpināt vaislas darbu, ne piespiež doties uz izstādēm. Tas tikai parāda, ka iecerētās šķirnes suns ne tikai izskatās pēc konkrētās šķirnes pārstāvja, bet arī "pildījums'' ir atbilstošs. 


Piemēram, labradors bez cilstrakstiem, īsti nav labradors. Jā, viņš iespējams izskatās pēc labradora, bet vai temperiments ir atbilstošs? Vai viņš nenesīs nopietnas ģenētiskas saslimšanas? Vai pieaugot nekļūs neraksturīgi agresīvs? Garantijas nav, jo selekcijas darbs, ar ko nodarbojas audzētāji, strādā pie tā, lai visus šos jautājumus maksimāli novērstu. 

Iegādājoties suni ''bez papīriem'' jūs iegūstat šķirnei līdzīgu suni, kas tik pat labi var būt vienkārši smuks krancītis.  Šādā gadījumā, labāk izdari cēlu darbu un paņem savu ''gribu vienkāršu suni'' no patversmes. Ņemot suni ''bez papīriem'', tu motivē pavairotājus ražot un ražot jaunus kucēnus. 


Influenceri un sabiedrības nezināšana


Sākšu ar to, ka man ir ne tikai augstākā izglītība komunikācijas zinātnēs, bet arī diezgan liela pieredze influenceru kampaņu vadīšanā, tāpēc jūtos kompetenta komentēt kampaņas “Es pieprasu audzētāju kontroli!” lielāko mīnusu - nezinošu influenceru iesaisti. Jā, influenceru piesaiste ir labs veids kā ātri un skaļi sasniegt auditoriju. Tomēr, šajā gadījumā, tas ne tikai veicina skaļu tēmas apspriešanu, bet arī motivē sabiedrību bērt visus suņu audzētājus un pavairotājus vienā maisā. Un tas ne tikai izsauc plašu agresiju pret audzētājiem, bet arī sniedz nepatiesu informāciju tiem, kas tēmu neizprot. 


Nepārprotiet mani, es pilnībā piekrītu, ka ir nepieciešams kontrolēt pavairotājus un likt sodus, par normu pārkāpumiem, bet tas kā šī kampaņa ir komunicēta ir pilnībā nepareizi. 


Varbūt būtu jāsāk ar ss.com sludinājumu pārskatīšanu, facebook lapu pāršķirstīšanu, tur ir iespēja noķert lielu daļu nelegālo pavairotāju. Bet skaļi kliegt, ka audzētāji ir briesmoņi? Absolūti nepareiza pieeja. 


Jā, par šiem jautājumiem, vajag runāt, bet tas jādara pareizi un ar izpratni, nevis skaļi, agresīvi, neizprotot vitāli būtiskas iezīmes. Manuprāt, būtu bijis jēdzīgāk iesaistīt nozares speciālistus, nevis populāras sejas šīs kampaņas ietvaros. Rezultāti būtu labāki un sabiedrība kļuvusi zinošāka, nevis agresīvāka.


Vairosim izpratni, nevis agresiju pret tiem, kas nav to pelnījuši!




100 views0 comments

コメント


bottom of page