top of page
Search
  • Writer's pictureMarta Lagzdiņa

Sapnis par kinoloģiju

Ir pagājis gads, kopš es pieņēmu lēmumu, kas uz visiem laikiem mainīja manu pasaules redzējumu, skatījumu uz suņiem un cilvēkiem, un izpratni par dzīvi kopumā. Ir pagājis tieši gads, kopš pieņēmumu lēmumu iestāties kinologos.


Kas ir kinologs un kas ir kinologa izglītība LKF?

Kinologs, vienkāršiem vārdiem, ir suņu speciālists. Cilvēks, kurš pārzina suņa audzināšanu, barošanu, veselību, psiholoģiju. Diemžēl, kinologa profesija nav iekļauta profesiju klasifikātorā, bet tas nemazina tās lomu. Latvijā līdz šim bija divi veidi kā apgūt kinoloģijas zinības - Latvijas kinoloģiskā federācija (diemžēl jaunajā mācību gadā šīs apmācības nenotiks) un Valsts Robežsardzes kinoloģijas dienests, kurā apmāca cilvēkus strādāt ar dienesta suņiem.

Tā kā esmu pabeigusi LKF kursus ''Kinoloģijas pamati'', stāstīšu par tiem.

Jāsāk ar to, ka pabeidzot kursus ir iegūtas pamata zināšanas, nevis specialitāte. Tālāk paša katra rokās ir kurp doties tālāk - mācīties par trenneri, handleri, krāt pieredzi audzējot suņus vai kļūt par izstāžu ekspertu. Tālāk tās ir praktiskās zināšanas, kurām pamats ielikts mācoties kursos.

Bet, var likties, ka šie kursi ir ātri un vienkārši. Patiesībā tās bija gadu garas, intensīvas apmācības dažādās būtiskās tēmās:

  • kinoloģijas vēsturiskā attīstība;

  • anatomija un fizioloģija;

  • eksterjers;

  • ģenētika un selekcija;

  • audzēšana, apmācība;

  • zoopsiholoģija un uzvedība;

  • barošana;

  • veselība;

  • suņkopību regulējošie tiesību akti.

Un šīs zināšanas sniedz ne tikai plašu redzējumu par suņiem, bet arī dod iespēju iepazīt dažādus suņu saimniekus, jaunos kinologus un nozares speciālistus. Kursu laikā esmu iepazinusi tiešām lieliskus cilvēkus un vienu varu teikt droši - suņu saimnieku komūna ir tiešām superīga.


Jaunie kinologi (latviešu grupa)


Mans stāsts

Tas, ka man patīk suņi, man bija skaidrs kopš sevi atceros. Bērnībā es gribēju kļūt par vetārstu, bet šo sapni ātri apturēja realitāte - man pietika ar pāris kucēnu dzemdībām, lai es saprastu, ka veternārija nav īsti tas, ko es gribētu darīt. Man nebija skaidrs, kur šo mīlestību pret suņiem likt lietā. Studiju gadi mani aizveda kaut kur pavisam prom no šīm domām un tikai tad, kad no manas dzīves bija aizgājusi gan mīļā labradoriene Hora, gan nemiera gars bīgla izskatā Sāra, es sapratu, ka manā sirdī ir tukšums tieši astaiņa formātā. Vecāki vairs negribēja uzņemties rūpes par kucēnu un es dzīvoju Rīgas centrā, mazā dzīvoklītī, ierakusies darbos līdz ausīm. Līdz atnaca pandēmija... (zinu, zinu, izklausās pēc filmas scenārija ;) ) Apstākļu sakritības dēļ un smagu lēmumu rezultātā, mana dzīve sagriezās ar kājām gaisā. Man beidzot bija laiks un iespējas padomāt par to, ko es tiešām gribu, nevis pazaudēt sevi 9-18 laika biroja darbā. Aprunājos ar sev zināmu kinoloģi un, par spīti viņas brīdinājumiem par sarežģītu mācību procesu, izlēmu lekt iekšā šajā avantūrā.

Nosūtīju pieteikumu.

Tomēr, saņēmu zvanu, ka grupā vietas ir aizņemtas un man, diemžēl, ir jāgaida nākamais gads (pieteikšanās ir reizi gadā, augustā). Nu neko, dzīve ir dzīve vai ne?

Nedēļu vēlāk, kad kursi jau sākušies un es jau piemirsusi, par kinoogu lietām un ieskrējusies augstkolas lietās, atkal saņēmu zvanu - Viena briva vieta, saki jā!

Jau pirmdienas vakarā sēdēju LKF telpās un klausījos par kinoloģijas vēsturi.

Tad man vēl nebija suņa, tad vēl es biju 'kursanti bez suņa' bariņā. Protams, kad uzdeva mājasdarbu anatomijā - skaitīt ribas vai pārbaudīt sakodienu bija nedaudz skumji, ka nav mājās suns uz kura trennēties. Bet kā jau teicu - dzīvē viss notiek kā jānotiek un jau pēc dažiem mēnešiem, manam studiju procesam pievienojās ari uzskates materiāls Kiwi formātā.

Jaunais pandēmijas vilnis klātienes mācības pārcēla Zoomā un periodiski dažādas tēmas ar mani kopā noklausījās gan mamma, gan tētis, gan Rūdolfs. Visiem mīļākās tēmas un ikdienā noderīgākās - zoopsiholoģijas lekcijas, šķiet, nevienu nenoklausījos vienatnē, vienmēr bija vēl kādas ieinteresētas ausis.

Neliegšos, mācību process bija sarežģīts, laikietilpīgs un izaicinājumiem pilns. Nepietiek ar nenormāli lielo informācijas apjomu, kas jāapgūst, līdzi nāk kaudze emociju.

Emocijas par cilvēku rīcību, cietsirdību un nespēju domāt par suni kā par dzīvnieku ar jūtām un dvēseli. Kinoloģija nav skaista un viegla lieta, ko mācīties. Tas nav skatīties suņu bildītes un jūsmināties. Tas ir arī stāsts par slimībām, par problēmām, par cilvēku vienaldzibu. Protams, ir arī skaistas un foršas lietas, bet uz visu ir jāskatās ar realitātes izjūtu.

Pēc kinoloģijas studijām, es ar lielāku mīlestību skatos uz astaiņiem un ar lielāku skepticismu uz cilvēkiem. Un te man atkal ir jāsaka - dzīve ir dzīve,vai ne?

LKF vadība - V. Klučniece un B. Rumba

Bet, tiekot pāri visiem kalniem un lejām, es nonācu līdz eksāmenam...

Ziniet, es esmu pabeigusi vienu augstkolu, aizstāvējusi bakalauru, šobrīd studēju vēl vienā, strādājusi komunikācijas jomā un ikdienā runājusi lielākas vai mazākas auditorijas priekšā, bet nu tādu stresu kā pirms eksāmena es nebiju izjutusi nekad. Vairāk kā mēnesi es galvā kalu vairāk kā 100 jautājumus, bet eksāmena dienā likās nezinu neko.

Visa eksāmena diena kā pa milglu. Bet vēlu vakarā ziņa - NOKĀRTOTS!

Un tā kopš 10. augusta esmu kinologs ar apliecību. Bet zinu, ka šī apliecība ir tikai pamats manam ceļam kinoloģijas pasaulē, tālāk man jākrāj pieredze, strādājot ar suņiem un nozares speciālistiem. Un protams, audzinot savu astaini.


146 views0 comments

Recent Posts

See All

コメント


bottom of page